Un atkal pēkšņi izjutu, ka tur nekas nevarēja sanākt. Plaisa bija pārāk liela, dzīve bija kļuvusi pārāk draņķīga laimei. tas bija klusuma mirklis, bet ne miera osta.
Mīlestība padara sievieti gudrāku, turpretī vīrietis zaudē galvu.
Tā reiz teica Remarks.
Kaut kur šajā visā ir kāda patiesība. Cilvēks ir tāds, kurš nemitīgi kaut ko gaida - te vasaru, te Ziemassvētkus, te pirmos soļus un brīvdienu. Tā mēs esam radīti.
Un arī es. Arī es gaidu. Bet lai kaut ko sagaidītu, ir jāpaiet pretī, nevis jāgaida šurpnākam. Tad nu lūk, speru savu pirmo soli.
Neviens nav teicis, kā būtu pareizi, nevienā grāmatā to neizlasīt.
Nedaudz par mani, ja nu izdomā uzrakstīt, lai tev ir kaut maza, bet apjausma, kam tad tu raksti:
Latvietis. Latvietis līdz kaulam.
Sirdī un visādi citādi brīvs.
Ar nedaudz apdauzītu auru, bet sirdī pienenīte.
Meklēju? . Tāds nedaudz mulsinošs vārds - meklēju. Neko jau nemeklēju, neesmu neko pazaudējis, bet nu labi.
Tātad, vēlētos iepazīties ar sievieti, kura ir (tagad es te stundu rakstu un dzēšu, rakstu un dzēšu) vienkārši forša sieviete, kura nesvaidās pa dzīvi, zina ko vēlas un nav auša. Tāda, kas var lidot, bet tajā pat laikā, ar abām kājām stāv uz zemes. Tāda. kas ir vienkārši lieliska un brīva, protams.
Un lūdzu, ja raksti un ja izdomā rakstīt, neprasi kā man iet un vai es vēlos iepazīties, jo, acīmredzami, es šeit neesmu ielicis iepazīšanās sludinājumu, ar tekstu, ka laboju šujmašīnas.
